Replikants
Шрифт:
– Sazinai?
– Parsvara. Izmantojot to, varat ari izveidot savienojumu ar vietejo tiklu. Pagaidam labak kluset par savu izcelsmi. Un vards un izsaukuma signals – sakiet, ka Voks man ir ieteicis.
– Paldies. Man nav ko atmaksat.
«Kad pienaks laiks, mes iekartosimies.» Pagaidam paskaties apkart un pierodi. Apkartne ir daudz tuksu maju. Un daba laika gaita veiks savu gaitu. Kad jus varejat izklut no purviem, tas nozime, ka jums nav vajadzigas prasmes, tas tikai pagaidam ir pasivas.
2.nodala
Replikants norekins…
Ta Ignatam sakas jauna dzive.
Vins atstaja Ghoul pilniga apjukuma. Bija jau dzila nakts. Vareno koku apaksejie zari joprojam izstaroja gaismu, bet augsa valdija tumsa. Aizsargajosais kupols, kas drosi maskeja pilsetinu, nelava redzet ne purva krastu, ne citu apkartni.
Paskatijies apkart, Ignats lenam gaja pa ielu. Blivas un glitas ekas pamazam izzuda, atklajot senas apmetnes patieso strukturu. Tagad visapkart bija sagruvusi debesskrapji. Gadsimtiem veci koki tika prasmigi ieklauti metropoles arhitektura. Vinu zaru mirdzums, visticamak, bija genetiska dizaina rezultats.
Patiesiba lielako dalu no kupola klatas vietas neizmantoja neviens. Acis iekrita platas kapnes, satiksmes krustojumu stublaji un pat gravitacijas liftu sahtas – sadu konstrukciju ramji pacelas un nogrima tumsa.
Senajai pilsetai bija izteikta pakapju arhitektura. Agrak ta bija plasa un gaisa – seit bija daudz laukumu un parku, augstceltnu pagrabos atradas milzigas tirdzniecibas centru telpas un citas metropoles infrastrukturas – zemapzinas limeni tika genereti daudzi koncepti un ar tiem saistiti atteli, it ka gabals no ta joprojam butu saglabajies tas neirocipu prototipa atmina.
Visur bija redzamas iznicinasanas pedas, bet pagatnes retas pamazam un vienmerigi uzsuca daba. No betona plaisam sadigusi zale un krumi. Lietus laika pa ielam strautiem teceja udens, veidojot smilsu un grants nogulsnes.
Vina uzmanibu no apkartejas vides pardomam noversa automatiski ieslegtais komunikators. Acimredzot tas bija ieprieks noregulets uz noteiktu frekvenci un tagad darbojas racijas rezima:
– Kazoka, kur tu ej?!
– Sazinaties.
– Barjera nestrada! Kas noticis?!
– Valsts fiskalais dienests ir slegts.
– Ka tas var but?!
– Klusi. Speka bloki nomira, visi uzreiz. Parslodze. Kads izveidoja klejojosu tarpa caurumu. Es jau to daru. Kontrolejiet perimetru!
– Sapratu. Darbs. Mes to nosegsim.
Ignats, ieprieks iegrimis savas domas, kluva piesardzigs. Vins vairs nebija parsteigts, cik atri vina kermenis nonaca
Kaut kur taluma peksni atskaneja savienu grabosa skana. Spriezot pec ugunsgreka ritma, sadursme izradijas peksna un islaiciga.
– Puce, atbildi! Spradziens? Niks?
Klusums. Nesejfrekvenci peksni apslapeja traucejumi.
Metiens trapija skali, tuvu un negaiditi. Ignats acumirkli koncentrejas uz skanu.
– Snaiperis! – sakarnieks atkal atdzivojas. Savienojuma laika dzirdetas balsis liecinaja par panikas sakumu. Acimredzot uzbrukums replikantiem bija pilnigs parsteigums.
– Kurs izlauzas cauri?
– Nav ne jausmas! Vini nolika
Saviens atkal atskaneja. Soreiz Ignatam izdevas pamanit balu zibspuldzi, kas apgaismoja vienu no senas, neapdzivotas ekas loga ailem.
«Zvers ir kontakta,» vardi izskaneja pasi no sevis. – Pamanija snaipera poziciju.
– Zvers, kas tu vispar esi?
– Pajauta Maksam, – vins jau virzijas interesejosas augstceltnes virziena, isam svitram skersodams plaso aleju. – Jauninais. Manekens. Spokam bija jaatdod informacija.
– Zvers, tas ir Makss. Orientejiet mus. Tu esi neapbrunots, pats tur neej!
– Es nevaru dot noradijumus. Vietejo atsaucu nav. Pamestas apkaimes. Piektais stavs. Eka tris ielu saplusme…
– Sapratu. Es zinu so vietu. Neiesaistieties nepatiksanas.
Saviens trapija velreiz.
– Vaji – minus. Uz galvu. Mikroshemas ir miskaste. Naniti vairs nepalidzes.
– Sip, esi uzmanigs. Tam jabut inkiem!
– Nu, kurs gan cits varetu nocirst barjeru? Vini, neviens cits…
Ignats beidzot sasniedza velamo eku un piespiedas pie sienas netalu no plasas spraugas. Elposana kluva neregulara. Vinam nebija ieroca. Mums jaienak, bet ka? Stavs, iespejams, ir aiznemts. Loznat nepamanitam nav risinajums – vina domuzimes paceltie smalkie betona putekli nokrita negribigi, nodevigi virpulojot – tad zem viegla veja tie tika ievilkti sprauga, un tur peksni paradijas ieprieks neredzams lazera staru rezgis.
«Strijas»…
Ienaidnieks ir pieredzejis, bet situacija butiba ir strupcels. Ja jus gaidisit palidzibu, snaiperis iegus bagatigu razu. Iespejams, ka eka ir slazds. Citadi nezinamais savejs butu labak pargerbies.
«Maks, seit ir acimredzamas lamatas.» Snaiperis pievilina tevi pie sevis.
– Pienemts. Cik inku jus redzat? – vins uzreiz atbildeja.
– Es nevienu neredzu. Bet nav tikai viens snaiperis, iespejams, ir ari citas pozicijas. Es uzskreju lazera strijam.
– Ir teikts: nejaucieties! Mes klusi ielidisim. Drupas…
– Pienemts.
Vinam nebija nodoma izpildit paveli. Vins atbildeja, lai nesaasinatu situaciju un neapgrutinatu kaujiniekus ar liekam bazam par neapbrunoto jaunpienaceju. Vins ienida nervozu gaidisanu mala. Domas steidzas atri, dazas, skiet, iznira no pagatnes, ko vins neatcerejas.
Darbibas virziens ierosinaja sevi. Putekli, kas iezimeja lazera starus, jau bija nosedusies, tacu tagad vins zinaja par slazdu un vareja to izmantot sava laba. Lai ieklutu grida, nepieciesams ugunsdrosibas segums. «Tripwires» to var nodrosinat, ja tie ir savienoti ar spradzienu, nevis ar trauksmes sensoriem.